Novada sportistiem pasniegtas Veterānu senioru savienības medaļas

Latvijas sporta veterāna Goda zīme ir Latvijas sporta veterānu savienības augstākais apbalvojums. Tā mērķis ir izteikt pateicību cilvēkiem par sportam veltītajiem gadiem, par ieguldījumu sporta attīstībā un propagandā, par aktīvu līdzdalību sporta dzīvē, par sasniegumiem sporta dzīvē, kā arī lai gandarītu sportistus par ilggadību sportā dažādās tā izpausmēs.

Ar medaļu “Goda zīme” apbalvota Daugavpils pilsētas sporta skolas jauniešu un Daugavpils novada dāmu komandu sabiedriskā trenere Sana Catlakša. Sana ir arī novada sieviešu volejbola komandu kapteine, kuras ieguldījums volejbola sportā ir gana liels. Viņa ir kādreizējā Latvijas volejbola izlases komandas kapteine, Latvijas volejbola komandu “Aurora”, “Ķīmiķis”, Somijas volejbola kluba “Raiku” spēlētāja.

Sana Catlaška sportā ir jau kopš bērna kājas. “Māte bija sporta metodiķe, tēvs spēlēja volejbolu. Skolā līdz piektajai klasei spēlēju basketbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku, no 6. klases aizbraucu uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Tas īstenībā bija mana tēva sapnis, kas piepildījās. Tur es mācījos līdz 1986. gadam. Tad sāku spēlēt komandā “Aurora”, kas tolaik bija labākā Latvijā volejbola komandu vidū. Kopš 1993. gada esmu Daugavpils pusē. Daugavpilī sāku ar komandu “Ķīmiķis”, tā stāsta sportiste.

Pati sportiste atzīst, ka gandarījums ir nevis par izcīnītajām medaļām un goda zīmēm, bet gan par uzvarām. “Gandarījums ir tad, kad esi laukumā un vari uzvarēt. Protams, ir patīkami, ka novērtē”, tā Sana.

Vai ir bijušas daudzas uzvaras?

Sana: “Jā. Es tās neskaitu, bet ir daudz.”

Kuras Jums ir bijušas viszīmīgākās?

Sana: “Laikam tas bija laikā, kad spēlēju komandā “Aurora”. Kaut arī sāku spēlēt laikā, kad “Aurora” no Augstākās līgas bija izkritusi un spēlēja Pirmajā līgā. Tad bija atgriešanās Augstākajā līgā, kad tika izcīnītā piektā vieta. Tad bija zīmīgi, ka atgriezos komandā “Ķīmiķis” pēc neliela pārtraukuma. Pa to laiku man piedzima pirmais bērns. Tajā laikā “Ķīmiķis” sev atgrieza Latvijas čempiona nosaukumu. Zīmīgs ir arī Somijas periods, kad spēlēju volejbola klubā “Raiku”. To gadu laikā bija daudzas uzvaras, tostarp arī Somijas kauss. Daugavpils novada sieviešu volejbola komandas sastāvā spēlējām arī Otrajā Latvijas olimpiādē un ieguvām sudraba medaļas. Tas, ka mēs nu jau veterānes starp Latvijas izlases spēlētājiem varējām tik augstu tikt, tas ir labs rādītājs. PSRS izlases sastāvā 1988. gadā kļuvām par Eiropas junioru čempionāta uzvarētajiem. Tas bija svarīgs posms junioru izlasē.”

Kāds ir bijis lielākais izaicinājums Jūsu sporta karjerā?

Sana: “Domāju, ka liels izaicinājums man bija pēc diviem bērna kopšanas atvaļinājumiem atgriezties atpakaļ sportā. Pēc pirmā bērna piedzimšanas atgriezos pēc 6 mēnešiem, pēc otrā – jau pēc trim. Kaut arī pirms tam, skatoties uz citām komandas biedrēm, kas bija jau tam izgājušas cauri, domāju, ka es tā nevarēšu. Bet varēju!”.

Abi Sanas dēli arī aktīvi sporto. Vecākais dēls spēlē futbolu, savukārt jaunākais – volejbolu. Tagad Sanai dalība komandā ir hobijs, no profesionālā sporta viņa aizgāja pirms 16 gadiem.

Savukārt veterāns Jurijs Kopasovs saņēma augstāko apbalvojumu – trīspakāpju medaļu „Sporta slava”. Šogad medaļai “Sporta slava” no Daugavpils novada tika virzīti divi sportisti – Jurijs Kopasovs un Alfreds Kokins. “Esam abi uzstājušies Eiropas čempionātā svarbumbu celšanā. Alfreds Kokins tajā izcīnīja divas zelta medaļas, savukārt es – zeltu un sudrabu. Piedalījos arī airēšanas sacensībās. Esmu priecīgs, ka šogad tiku apbalvots ar 3. šķiras bronzas  medaļu “Sporta slava”. Vēl man tika piešķirta sporta laureāta medaļa, kas manā medaļu pūrā ir jau 13.”, tā Jurijs Kopasovs.

Abas medaļas sportistiem tika pasniegtas Rīgā, Lielajā ģildē, Sporta veterānu savienības apbalvošanas ceremonijā.

Atgādināsim, ka 2015. gadā ar medaļu “Sporta slava” par mūža ieguldījumu Latvijas sportā tika apbalvots toreizējais Daugavpils novada Sporta nodaļas vadītājs Eduards Lihoveckis.

Olga Smane